Kristīgai baznīcai ir gadsimtiem ilga pieredze cilvēka dvēseles kopšanā. Tā piedāvā tiešu un godīgu sastapšanos ar Dieva patiesību un Viņa mīlestību.
Ja pārlūkojam savu sirdsapziņu - proti, savas domas, vārdus un darbus desmit Dieva baušļu gaismā, tad nākas atzīt, ka mēs neesam varējuši izpildīt nevienu... Mēs esam grēkojuši pret katru no tiem - vairāk vai mazāk, slēpti vai atklāti. Mēs katrs esam staigājošs grēku katalogs. Nav nozīmes spēlēt paslēpes ar sevi un Dievu. Mēs esam grēcinieki. Mūsu sirdsapziņai ir pietiekošs pamats bīties Dievu, jo Dievs nemīl grēku - to Viņš ir skaidri sacījis.
Dvēseles dziedināšana
Dievs uzlūko sirdi, kas izsūdz, nožēlo un negrib vairs dzīvot pārkāpumos un grēkos. Dievs mūsu nodarīto grēku dzēš, vēl vairāk - Viņš mūs iekšēji attīra un dziedina no grēka izraisītajām bēdām un sāpēm. Viņš pārrauj grēka saites, atbrīvojot mūs no tā varas. Dievs saka: „Tev ir piedots!” Un Kristus nopelna dēļ Dieva Vārds dara to, ko tas saka.
Tas ir mierinājums, iepriecinājums un liels atvieglojums. Tā ir prieka vēsts mūsu dvēselei. Kā Luters saka: „Kur grēku piedošana, tur arī dzīvība un svētlaime”. Grēksūdze ir garīgā ārstniecība, sava veida dvēseles „medicīna,” jo te vistiešāk cilvēks gan saduras ar savu grēku un tā sekām, gan sastop Dievu, kurš grib un var palīdzēt. Te nav nekādu pastarpinājumu, un nekas nenovērš uzmanību no svarīgākā manā dzīvē - sirdsmiera atgūšanas.
Grēksūdzes veidi un norise
Grēksūdzei ir vairākas formas - sirds grēksūdze, kad mēs katrs personīgi Dievam lūdzam piedošanu par saviem grēkiem savā sirdī un lūgšanā izsakām to vārdos. Ir arī vispārējā bikts katra dievkalpojuma sākumā, kur visa draudze kopīgi lūdz grēksūdzes lūgšanu un saņem mācītāja pasludināto Dieva piedošanu. Īpašos gadījumos, kad jānovērš publiski nodarījumi draudzes vidū, lieto arī indivīda grēksūdzi draudzes priekšā. Kristieši lūdz piedošanu un sūdz grēkus arī viens otram.
Privātā grēksūdze notiek, kad grēki tiek izsūdzēti Dievam mācītāja - bikstēva klātbūtnē. Viņš palīdz sagatavoties grēksūdzei, palīdzot saprast, kā atšķirams grēks (kas jāizsūdz) no dzīves sarežģījumiem (kas nav jāsūdz), un izstāsta šīs grēksūdzes praktisko norisi. Viņš iedrošina biktsbērnu, apliecinot, ka viņu attiecības no tā necietīs; gluži otrādi, katra pieņemta grēksūdze tikai palielina biktstēva cieņu pret savu biktsbērnu.
Šis grēksūdzes veids pamatoti tiek atzīts par dvēselei visrosinošāko un produktīvāko, jo tas skar cilvēka garīgo dzīvi visplašāk un visdziļāk. Tā nav Dieva labestības un labvēlības ļaunprātīga izmantošana, spekulēšana ar Viņa žēlastību. Patiesa grēksūdze izslēdz kā krāpšanos, tā arī Dieva mānīšanu - tā nav paslēpju spēlēšana sirdsapziņas un Dieva priekšā, te mēs beidzot varam būt godīgi līdz galam. Dievs ir dvēseles ārsts, kurš redz un zina visu, un grēksūdzē var vērst aplamo mūsos par labu un dziedināt.
Grēksūdze nav arī sevis atvainošana, paš-attaisnošana, izlocīšanās, vainu noveļot uz citiem, uz apstākļiem, vai pat uz Dievu. Grēksūdze nozīmē godīgi un tieši atzīt: „Es esmu vainīgs pie tā un tā”; konkrētie grēki ir saucami vārdā. Grēks vēlas palikt anonīms, lai tā varētu saglabāt savu varu pār mums. Grēksūdzē, nosaukts vārdā, tas zaudē savu ietekmi uz cilvēku. Dievišķās gaismas klātbūtnē nav vietas grēka tumsai. (Jņ. 3:16-21)
Privātās bikts forma
Ja nav tam īpaša nepieciešamība – nav jāmin apstākļi, kas ir pamudinājuši uz katru konkrēto grēku, lai neiznāktu nevajadzīga apstākļu radīta taisnošanās. Grēku vienkārši nosauc vārdā, nožēlo un saņem grēku piedošana ar roku uzlikšanu. Grēksūdze notiek privāti – klātesot tikai mācītājam un grēku sūdzētājam. Par šo sarunu mācītājs nevienam neko nedrīkst stāstīt (sk. tālāk “konfidencialitāte”).
Piedots!
Grēksūdze nav sevis tīša šaustīšana, tīksmināšanās par savām ciešanām, lielīšanās ar saviem grēkiem, dvēseles netīrumiem vai arī iestigšana sevis žēlošanā. Tā ir garīgi-lietišķs skats uz sevi: „Jā, es esmu grēcinieks, bet Kristus dēļ man patiesi nožēlots grēks tiek piedots.”
Aiz pārprastas dievbijības vai pārliecīgas paškritikas nav jāizdomā neesoši grēki, bet esošie nav jāslēpj aiz kautrības maskas. Nav nepieciešams arī uzskaitīt visus vissīkākos pārkāpumus, lai nekristu paš-vajāšanas mānijā, svarīgi ir uzskaitīt tikai tos grēkus, kas nospiež sirdi. Nav svarīgi par katru cenu izspiest no sevis nožēlas asaras vai kādas īpašas emocijas, jo piedošana nav atkarīga no mums, bet no Dieva (Jes 53:5). Dieva mīlestības priekšā izzūd arī mūsu bezcerība. Meklējot savu grēku piedošanu, mēs to saņemam, lai arī cik liels būtu mūsu grēks (Jes 1, 18).
Grēksūdze ir iekšēja atsacīšanās no tā nelāgā vai pat ļaunā, kas noticis domās, vārdos, darbos vai nolaidības dēļ, un negribēšana, ka ar to jelkad būtu vēl kas kopīgs. Dieva, caur mācītāju sacītais: „Piedots!” ir beidzamais un izšķirošais vārds, nekādām vēlākām nejaušām emocijām vai šaubām nav vairs varas pār mani. Dievs var pat izdzēst manu emocionālo atmiņu tā, ka manu jūtu pasaule pie tā vairs nav pieķērusies.
Padoms un konfidencialitāte
Vajadzības gadījumā mācītājs var sniegt kādu biktspadomu, kā pēc piedošanas saņemšanas dzīvot tālāk, lai neiekristu vecajos grēkos, kas uz kādu laiku var palikt personiskā „riska zona”, un kā pēc iespējas labot nodarīto. Tas nepieciešams tālab, ka grēksūdze ir attiecību sakārtošana ar Dievu; tās jāsaved kārtībā arī ar to, kuram esam nodarījuši pāri.
Uz grēku sūdzētāja vārdos skaidri izteiktās un paustās nožēlas, apliecinātās ticības un apņemšanās atgriezties pamata, mācītājs pasludina viņam Dieva vārdā grēku piedošanu. Mācītājs lūdz par viņu, svētī, pateicas par uzticību un apliecina, ka runātais paliek starp viņiem trim - debesu Tēvu, kurš ir uzklausījis un mīlestībā piedevis; mācītāju, kurš ir iedrošinājis un vadījis cauri grēksūdzei, palīdzējis ar padomu un pasludinājis piedošanu; un no dvēseles smaguma atbrīvoto grēku sūdzētāju.
Grēksūdzes noslēpumu sargā gan mācītāja Ordinācijas solījums, gan arī LR likumdošanas „Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas likums” 9.pantā: (1) „Baznīcas garīdznieku nedrīkst pratināt un nedrīkst pieprasīt, lai viņš izpauž grēksūdzē vai pastorālajā sarunā uzzinātas ziņas pat tad, ja šis garīdznieks ir liecinieks vai procesa dalībnieks tiesā. (2) Aizliegts ar operatīvās darbības pasākumiem iegūt informāciju grēksūdzes vai pastorālās sarunas laikā. (3) Nevienai iestādei vai amatpersonai nav atļauts vervēt Baznīcas garīdznieku.”
Brīvs un laimīgs
Ne velti Sv. Augustīns reiz sacīja, ka cilvēka dvēsele tik ilgi nav mierīga, kamēr tā neatrod mieru Dievā. Ar to ir domāts cilvēks, kam viņa grēki ir tikuši piedoti, un tāpēc viņš var būt brīvs un laimīgs.